Daiga Priede-Kazaka: Rūpes par darbiniekiem šobrīd būtiskākas nekā jebkad iepriekš 

2022.04.14

Daiga Priede-Kazaka: Rūpes par darbiniekiem šobrīd būtiskākas nekā jebkad iepriekš 

Krievijas izraisītai karš Ukrainā iespaido ikvienu no mums, tas ietekmē arī iekšējo mikroklimatu uzņēmumos un palielina nenoteiktību biznesā. Sekas jutīsim arī darba tirgū. Manuprāt, domājot par to, kā labāk sadzīvot ar esošo situāciju, ir jāņem vērā šādi apsvērumi.

Pirmkārt, rūpes par darbiniekiem ir būtiskākas nekā jebkad iepriekš

Iespējams, mēs paši īpaši neaptveram, cik būtiskas izmaiņas darba vidē ir radījusi Covid-19 krīze. Tā mums iemācīja, ka no attālināta darba nav jābaidās, savukārt daļai cilvēku jebkurā gadījumā tīkamāka šķitīs strādāšana birojā. Eurostat dati liecina, ka pirms pandēmijas attālināta darba pieredze bijusi tikai aptuveni 5% strādājošo, proti, var teikt, ka šāds darba stils Latvijai nebija raksturīgs.

Tagad ikviens “biroja darbu” darītājs (tā ir aptuveni trešā daļa no visiem nodarbinātajiem) ir pārliecinājies par mājās strādāšanas priekšrocībām un trūkumiem. Par to, ka reizēm ir jauki, ja darba vieta atrodas dažu soļu attālumā no virtuves, bet ka tas neatsver dzīvas, ikdienišķas sarunas ar kolēģiem, un klientiem.

Šī attālinātā darba duālā daba ir spilgts piemērs tam, cik ārkārtīgi svarīga uzņēmumā vai organizācijā ir labbūtības uzturēšana. Tā, lai patiešām tiktu aptverti visi virzieni –fiziskā darba vide, veselība, sociālā un psihoemocionālā vide, protams, arī atlīdzība par darbu. Piemēram, praktisks tehniskais atbalsts attālinātam darbam vai biroja piemērošana daļēji attālinātai strādāšanai, iekšējo procesu pārkārtošana, lai strādāšana no mājām vispār būtu iespējama. Labbūtības “smaguma centrs” aizvien vairāk novirzās cilvēku veselības – fiziskās un emocionālās – virzienā.

Patlaban ieteiktu pievērst īpašu uzmanību emocionālajai labsajūtai, iespējamai izdegšanai, kā arī pasākumiem, kas mazina darbinieku iekšējo trauksmi. Mums ir jāiemācās strādāt, zinot, ka tūkstoš kilometru attālumā krīt bumbas un bojā iet nevainīgi cilvēki. Tas nav un nevar būt viegli. Kaut arī karš notiek salīdzinoši tālu, tomēr palielinās arī nervozitāte par to, kas notiks ar darba vietu, vai viss būs tikpat prognozējami, kā līdz šim. Šīs bažas būtu jākliedē.

Otrkārt, iespējams, šogad redzēsim izmaiņas darbinieku pieejamībā un atalgojuma tendencēs

Pēdējos gados viena no izteiktākajām personālvadības problēmām ir darbinieku trūkums. Tie, kas spēj un grib strādāt, ir nodarbināti, un vairāk nav. To redzam arī statistikā. Atbilstoši CSP datiem, februāra beigās Rīgā un Rīgas reģionā reģistrētā bezdarba līmenis nepārsniedz 4,8%, Zemgalē – 6,8%, bet Vidzemē un Kurzemē ir mazliet virs 7%. Rīgas reģionā neko daudz nespēj glābt arī augstāks mehanizācijas, automatizācijas un procesu digitalizācijas līmenis.

Turklāt Covid-19 uzliesmojumu laikā cilvēki, tostarp kvalificēti speciālisti principā bija mazāk gatavi mainīt darba vietu un jutās apmierināti ar to, ka nav ilgstošas dīkstāves un regulāri tiek maksāta alga. Vienīgais izņēmums, ja tika piedāvāta pārliecinoši labāka amata pozīcija un sabalansētāki darba nosacījumi.

Šogad situācija sāk mainīties. Pirmkārt, pieaugot dzīves dārdzībai, lielāka nozīme atkal tiek pievērsta atalgojuma līmenim un tas var būt stimuls mainīt darbu. Otrkārt, pēc 1.aprīļa darba tirgū intensīvāk sāks atgriezties cilvēki, kuri izvēlējās “pārsēdēt” ziemu cerībā, ka pavasarī tiks mīkstinātās stingrās prasības pēc Covid-19 sertifikātiem. Šis brīdis ir pienācis, taču Covid-19 ir nomainījis karš Ukrainā.

Pirmās sekas darba tirgū mēs redzam jau tagad. Tā, jaunu nodarbošanos nākas meklēt cilvēkiem, kas līdz šim ir strādājuši uzņēmumos, kuram ir bijušas biznesa attiecības ar Krieviju, Ukrainu vai Baltkrieviju. Gan pati karadarbība, gan arī pret agresorvalsti Krieviju noteiktās sankcijas ir būtiski palielinājušas nenoteiktību biznesā, tādēļ var prognozēt, ka algu pieaugumam turpmāk vairs nebūs tāda tendence kā dažus iepriekšējos gadus.

Un vēl – par zināmām izmaiņām iekšējās procedūrās būs jādomā uzņēmumiem, kuri plāno dod darbu kara bēgļiem no Ukrainas. Atbalstot šos cilvēkus, Latvija izsniedz humanitārās vīzas un ir atvieglojusi darbā pieņemšanas prasības, piemēram, netiek prasītas latviešu valodas zināšanas. Tādēļ personālvadības speciālistiem var nākties palauzīt galvu, kā labāk iepazīstināt ar visām nepieciešamajām instrukcijām, darba aprakstiem un citu nepieciešamo informāciju.

Treškārt, Covid-19 nekur nav pazudis un arī nepazudīs

Karš Ukrainā ir gandrīz pilnībā novērsis mūsu domas no Covid-19. Labās ziņas ir tās, ka saslimstības līmenis samazinās un no 1.aprīļa kārtējo reizi ir būtiski mīkstināti vīrusa savaldīšanai noteiktie ierobežojumi. Daudzviet varēsim doties bez sejas maskām, brīvi izbaudīt pasākumus un neuztraukties par Covid-19 sertifikāta termiņu.

Taču viss augstāk minētais nenozīmē, ka lipīgā infekcijas slimības ir izzudusi. Tā nav. Tieši tādēļ ir vērts ņemt vērā jaunākās izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, kas ļauj katram darba devējam pašam lemt par drošības pasākumiem (sejas maskām, testiem, sertifikātiem) darba vietās, ja ir tāda nepieciešamība.

Manuprāt, atceroties iepriekšējo gadu pieredzi, ir vērts rūpīgi izvērtēt, cik stingri turpmāk prasīsim Covid-19 sertifikātus. Kuras ir tās amatu grupas, kur ir paaugstināti riski saslimt pašiem vai arī izplatīt infekciju? “Civinity” vakcinēti vai pārslimojuši ir 98% darbinieku, taču kopā ar klientiem vērtēsim, kuros objektos sertifikāti varētu būt nepieciešami arī turpmāk. Piemēram, ir skaidrs, ka cilvēkiem, kuri uzkopj veselības aprūpes vai izglītības iestādes, bez tā neiztikt. Mēs prognozējam, ka kopā ar klientiem būs veicams pamatīgs darbs, lai saprastu, kā epidemioloģiski drošāk sagaidīt rudeni un kārtējais Covid-19 uzliesmojums mūs nepārsteigtu nesagatavotus.

Visu iepriekš minēto var apkopot vienā aicinājumā – rūpēsimies par darbiniekiem, lai viņi justos droši. Tā mums visiem būs vieglāk pārdzīvot šo neskaidrību un nedrošības pilno laiku.

Informācijas avots: Delfi